2013. gada 19. oktobrī plkst. 18.00 Lielajā ģildē
Jāzeps Vītols (Joseph Wihtol, 1863–1948) bija tas, ko mūsdienās dēvējam par Eiropas cilvēku. Vācu skolu un krieviskas mūzikas izglītības krustojumā viņš izkopa sevī savas tautas kultūras specifiku un ievirzīja to plašākos apvāršņos. Tomēr viņš neizlikās sēžam uz trim krēsliem vienlaikus kā neizdevies multikulturālists, bet izveidoja pats savu krēslu, savu oriģinālo personību. Vairāk nekā 30 gadu docēdams Sanktpēterburgas konservatorijā, Vītols izglītoja daudzus dažādu tautu komponistus, daļa no tiem, karu un revolūciju dzīti, izklīda pa visiem kontinentiem, un tā Vītola iespaids skāra dažādu valstu mūzikas dzīvi. Mūža nogalē viņš saņēma Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Somijas, Zviedrijas augstus apbalvojumus kā starptautiski pazīstams komponistu mentors. Mūža otrajā pusē dibinādams un 25 gadus vadīdams Latvijas Konservatoriju Rīgā, Vītols savukārt meklēja un atrada starptautiskas pieredzes apveltītus mūzikas pasniedzējus. Tas nebūt nekavēja izpausties viņa patriotismam. Mūža beigās, nacistu Vācijas okupācijas un kara laikā, kad Latvijas valsts patriotisms un pats vārds ‘Latvija’ tika oficiāli skausts, Vītols, saņemot Universitātes goda doktora diplomu, savā atbildes runā nevairījās okupantu virsotnes klātbūtnē teikt vārdus: “Visa mana mūža darbs ir bijis variācijas par tēmu – tēvija Latvija”.
Jāzeps Vītols kļuva par pirmo 19./20. gs. mijas latviešu komponistu, kurš ar saviem darbiem dāvājis dzimtenes mūzikai neapšaubāmu laikmetisku māksliniecisko perfekciju. Sanktpēterburgā pavadītajos gados (līdz Latvijas valsts dibināšanai 1918. gadā) viņa darbība norisēja divās gultnēs. Latvijā Vītols iesakņojās visupirms ar savu kora mūziku, bet Krievijas toreizējā metropolē tika pirmatskaņotas un izdotas simfoniskās un citas instrumentālās kompozīcijas. Tur nāca klajā arī viņa solodziesmas ar latviešu dzejnieku vārdiem krievu un vācu tulkojumos, un viņa vārds kļuva pazīstams Rietumeiropas mūzikas tirgū – jo vairāk tāpēc, ka Vītols 18 gadu bija Rietumeiropā visvairāk lasītās Krievijas vācu avīzes Sankt-Petersburger Zeitung mūzikas kritiķis.
Tāpat kā visā dzīvesdarbībā un citos savas daiļrades žanros, arī pāri par 100 solodziesmās Jāzeps Vītols bija savā ziņā universālists. Viņa uzmanību saista visas sava laikmeta svarīgākās tēmas. Jau samērā agrīnajā, vienkāršajā Mirdzas dziesmā (1893), kas komponēta latviešu dzejnieces Aspazijas drāmai Vaidelote un atklāj arī šī vakara programmu, viņš ir padarījis populāru tekstu, kurā koncentrēta lugas pati galvenā noskaņa un ideja. Tās ir ilgas pēc jauna tipa cilvēka, pēc jaunas individualitātes un jauniem garīgiem apvāršņiem vecā dzīvē – toreizējās monarhistiskās Krievijas garīgi aprobežotajā atmosfērā. Jaunā priesteriene savā dziesmā ieliek visu savu daiļo, dzejisko dvēseli, kurā tikko mostas pirmā mīlestība, tā mīlestība, kas simbolizē neko citu kā tieksmi pēc cēlā, neaptveramā, ilgotā – pēc visa, ko vien no aizmūžiem meklējusi un meklē cilvēce. Bet Vītola solodziesmu tematika nevairās arī no revolūciju un karu laikmetā vajāta cilvēka tēla, to pavadošās nospiestības (Kā kapa zvanis), baisām noskaņām (Vējš) un galu galā no ļauna murga (Orhidejas sapnis). Viņa mūzai nav palicis vienaldzīgs kara bēgļu posts un piespiedu emigranta rūgtums (Kam lai dziedu).
Tomēr Vītols ne mazāk uzsmaida dzīves gaišajai pusei. Visbiežāk tas notiek, kad pilsētas drudžainības māktais cilvēks nonāk vasaras dabas klēpī. Tieši mūsu koncertā skanošajās dabas idillēs, to virsrakstos visvairāk atrodam vārdu laime. Smaids un šķelme ir pats biežākais viesis arī Vītola bērnu dziesmās, kur mazā cilvēka dvēseles tēlojumos šķiļas daudz maiga humora un sirsnības. Ielūkojoties bērna izjūtu klejojumos, paveras it kā jauna, neredzētu brīnumu pilna pasaule, kurā sīkas dzīvībiņas un pat nedzīvas lietas iegūst savu lielo, bērna fantāzijas uzburto nozīmi. Tad Vītols, piemērojoties bērna psihei, atbrīvo mūziku no jebkādiem greznumiem, lieto tikai vienkāršākos, toties nepārprotamus muzikālos raksturojumus, bet šī tīšā vienkāršība ir tik sulīga, ka nevar nešķist atjautīgi komiska (Kaķenīte, Zaķu māte, Mākonīts un mākonīte u. c.). Visbeidzot Vītols apdzied arī mākslas pašas noslēpumainos ceļus (Mūzai, Melodijas).
Viens no Jāzepa Vītola vokālās lirikas īpatnības cēloņiem ir viņa mākslinieka dabai piemītošā episkā (nevis liriskā) nosliece. Tāpēc viņš reti atļaujas subjektīvo emociju pilnīgi tiešu un atklātu izpausmi, drīzāk slēptāko dvēseles valodu bieži ar spēles, humora vai objektīva tēlojuma līdzekļiem it kā aizšifrē un sniedz ar psiholoģisku distanci. Šis apstāklis noņem liriskai dzejai acumirkļa emocionālās spontanitātes pieticīgos laurus un Vītola muzikālajā traktējumā apveltī to ar lielāku universālismu, nepārejošu nozīmi. Par to viņa skolnieks, mūzikas kritiķis Jēkabs Poruks raksta: “Ar kādu ārēju mieru stingrā formā iegrožots nemiers, kvēle, mīla, pat ekstāze! Vītols vairās tiešo, naturālo, mākslā nepārstrādāto jūtu uzplūdu kā kaut kā nepieklājīga, radoša mākslinieka necienīga. Vai tas būtu pirmatnīgs spēks, kas bez apdoma drāžas pāri visiem kavēkļiem, vai pārsmalcinātas kultūras neirastēnija, kas apjūsmo pati savu nevarību, neviena galējība nav Vītola gaumē.”
Tādā kārtā Vītola muzikālo domu lielā stingrība un skaidrība galu galā viņa dziesmās īsteno mūžseno klasiskas mākslas principu – māksla saviļņo, liek uzvirmot mūsu emocijām, bet vienlaikus ar izteiksmīgas un stipras formas līdzekļiem šīs emocijas noskaidro, padara apzinātas un skaistas.
(Materiālu sagatavoja Arnolds Klotiņš)
Koncertā piedalās:
Inga ŠĻUBOVSKA (soprāns)
Agnese EGLIŅA (klavieres)
Egils SILIŅŠ (basbaritons)
Māris SKUJA (klavieres)
Koncertu vada Orests SILABRIEDIS
Biļetes "Biļešu pardīzes" kasēs būs pieejamas no 19. septembra.
Izmantotā fotogrāfija:
„Jāzeps Vītols 20. gs. trīsdesmitajos gados”.
Kopija no pastkartes. Foto autors nav zināms.